Nepatīkamākais bija neliela baiļu sajūta tumšos rudens/ziemas vakaros, jo nekad nevarēja zināt, vai kaut kur kāds narkotisko vielu lietotājs pēkšņi neuzradīsies un vēlēsies nodarīt pāri. Man kā meitenei bija bailes. Mēdzu citreiz vēlos vakaros, atgriežoties no treniņa, skriet nu pieturas uz mājām. Anete

Gribētu piedzīvot momentu, kad draugi dzīvo tajā pašā kāpņutelpā, lai ar čībām kājās var aiziet pēc "cukura". Un vēl, tāda forša produktu apmaiņa kāpņu telpā ar pieliktām zīmītēm. Ābolu ražas laikā vai piparkūku laikā. Ieva

Es visu bērnību pavadīju tādā mājā, bērnība bija skaista un saulaina, bet tā neglītā blokmāju sistēma, viszinoši ziņkārīgiem kaimiņiem, pagalmiem bez kokiem un nekur nerakstītiem, bet visiem kaimiņiem zināmiem likumiem "kā ir pareizi iekļauties šajā sistēmā un "nedod Dievs Tu atšķirsies"" joprojām spēj uzdzīt šermuļus. Līga

Daudzdzīvokļu māja jau tāds sabiedrības spigulis vien ir. Domāju, ka lielākā daļa ir dzīvojuši vai visu dzīvi, pat vairākās paaudzēs nodzīvo dzīvoklī. Evita

Starp mājām dzīvojošie bezpajumtnieki ar kuriem sapazīsties un zini viņu vārdus. Lai gan esat pazīstami, joprojām brīnies - kāpēc viņš tikko aizdedzināja to miskasti pie mājas, lai tikai paskatītos? Vai arī kad skola atrodas starp bloķenēm un vīrietim ar sasāpējušu sirdi, skolas pagalms ir labākā vieta kur izbeigt visas ciešanas ar granātu un ieroci. Kristaps

Čurātāji liftos ir atmiņa :) Mārtiņš

Romāna "Avantūra daudzdzīvokļu nama pagalmā" tapšana. Edmunds

Semku graušana poģītī. Olga

Diennakts tumšajā laikā ar draudzeni nācās bēgt no vīrieša, kuram bija pistole. Protams, tā visdrīzāk bija bumbiņpistole, bet skrējām ātri, bailes lielas bija. Linda

Stāvā, kur dzīvojam, tika uzlauzts dzīvoklis, bet nekas netika nozagts;Helovīnos ierasti apciemo bērni, prasot saldumus, sestdienās starp mājām tiek piegādāts lauku piens un citi labumi, svētdienās tiekam patraucēti ar kartupeļu piedāvājumiem, sociāli izvairāmies cits no cita ļoooti nolaistā liftā. Raimonds

Iet uz nočņiku, kurā strādāja vienas un tās pašas pārdevējas un zināja mūs ļoti labi, un cerēt, ka šoreiz pārdos. Ieva

Bērniem sava kopība pagalmā. Turpat arī babuškas tērzē. Dāmas pucējas 1.stāva friziera salonā ar nosaukumu “Skaistuma darbnīca”. Vīriem pulcēšanās “Zilajā Dimantā” pa ceļam no darba uz mājām. Bet mēs centrinieki- pat nesveicinamies. Zane

Tāda kā njemnozga netīra, flirtīga kaisles, spriedzes plūsma līda cauri visiem kas jo īpaši vasaras vakaros chilloja pagalmā. Anatolijs

Kopumā man daudzstāvu ēku masīvi liekas psiholoģiski nospiedoši mazās dzīves telpas un pagalmu dēļ. Ne tikai dzīvokļu izmēra ziņa, bet arī tāpēc, ka skats, ko bieži vien var redzēt pa logu ir skats uz kaimiņu virtuvi vai mini pagalmu, kurā vecas tantes aprunā citas vecas tantes. Psiholoģiski ir ļoti grūti izaugt citādam tādā pagalmā. Beatrise

Neviens nejūtās pārāks vai priviliģētāks. Zane

Skarbie 90tie. Rekets, spridzekļi mašīnās, izvarošanas liftos. Man bija kādi 9 vai 10. Vienreiz iekāpu liftā, lai aizbrauktu uz 9 stāvu pie savas draudzenes, kura dzīvoja daudzdzīvokļu mājas blakus trepjtelpā. Liftā pēdējā brīdī iespraucas arī kāds nezināms jaunietis. Toreiz mēs tādus saucām par "urlām". Treniņtērps, skūta galva, semočkas. Es uzreiz piespiedu pogu uz sev vajadzīgo stāvu. Lifts izkustās, bet viņš piespiež STOP. Un skatās uz mani ar draudīgām acīm. Es gandrīz apčurājusies no bailēm. Izvaros, nositīs, aplaupīs. Jaunietis izspļauj semočkas miziņu un piespiež septīto stāvu. Tad saka, lai es nekad vairs nepiespiežu stāva pogu pirms neuzzinu, uz kuru stāvu brauc līdzbraucējs. Lote

Vienreiz pamanīju bezpajumtnieku kāpņu telpā guļot aiz atkritumu vada. N

Aiz katra loga sava dzīve, un tās tik dažādas, bet vienotas. Bet pagrabos un bēniņos var dzīvot mošķi, saprotams :)) Kika

Es pati neizvēlētos dzīvot daudzdzīvokļu mājā, jo tur ir tādi konkrēti noteikumi un hierarhijas, ko drīkst, ko nē. Daudzi cilvēki kopā dzīvo, tantes un onkuļi uzkundzējas. Krista

Nevaru izolēties no sabiedrības, ko bieži ļoti prasas. Neizbēgami ir satikt nevēlamo kaimiņu. Ne visi iemītnieki ievēro tīrību, proti, ne visiem par to saskan domas. Varu dzirdēt kādu mūziku klausās citi un citi var dzirdēt ko klausos es - ja es klausos klusumā, man tas nesanāks. Negribu arī atnākt no skolas un vēl kāpt trešajā stāvā. Tomēr sava veida burvība šajā visā ir - iespēja kādam uzsmaidīt un pateikt labrīt jau kāpņutelpā, kopības sajūta ar minimālu devumu (mēs visi zinam vienu un to pašu durvju kodu; lielākā daļa zinām, kāda ir sajūta raudzīties ārpus loga uz nolaistu pilsētvidi) - we are all in this together. Patīk arī, ka ka katram ir iespēja apskatīties vienam otra paskastītē, bet valda savstarpēja cieņa un visi skatās tikai savā. Emīls
