VIDESABIEDRĪBABĒRNĪBA
Definīcija. Kopienas sociālie procesi. Šī kategorija koncentrējas uz iedzīvotāju mijiedarbību un publiskās telpas ietekmi uz sabiedrisko dzīvi.
Manā daudzstāvenē ir divas kaķu tantes. Katrai savs kastrēts runcis. Tā viņas dzīvojās un čuņčina katra savu kaķi. Viens runcis ir tik liels, ka šķiet, ka ir kā puse no sirmās kundzes izmēra. Ā, un resnā ruņča aizbildne neņem runci mājās, jo viņam īsti nepatīk un vīram, invalīdam ir alerģija. Ja gadās, ka kādu laiku neesmu redzējusi kaķu tantes pie mājas, sāku satraukties, un prasu draugam, kad pēdējo reiz redzējis kaķu tantes vai kaut kas nav noticis. Signe
Liela iespēja, ka virs tevīm kaimiņi atļausies pa logu ārā purināt paklājus, kā arī biežāk jutīsi cigerešu dūmu smaku dzīvoklī un pagalmos neviens aiz sava suņa nesavāks. Fich
Ja kaut kas notiek, tad vienmēr ir iespēja palūgt kaimiņiem palīdzību. Vismaz manā gadījumā es pazīstu savus kaimiņus. Anete
Man bija kaimiņš, kas lasīja atkritumus. Un vienmēr biju ļoti piesardzīga ejot mājās un ejot ārā.. kāpņutelpa nepatīkami oda, bet pats viņš izskatījās ļoti biedējoši un nejutos droši, kad mājās nebija vecāku..atceros reiz mamma izmeta manas vecās sarknās botes, kas bija manas mīļākās.. es pārdzīvoju un tad kādu dienu ieraudzīju tās kājās šī kaimiņa bērnam. Olga
Tu laika gaitā zini, cik kurš ilgi ir dušā, cikos kurš iziet no dzīvokļa, cik bieži iznes miskasti, brauc vai nebrauc ar liftu, kā ģērbjas rajonā un kā dodoties uz pilsētas centru utt. Raimonds
Man patīk, ka jūtu, ka apkārt ir cilvēki, tas man liek justies drošāk (protams, mēdz būt arī otrādi, bet traki reti). Jūtos kā sabiedrībā, man pašai prieks, kad dzirdu ka blakus kāds mācās spēlēt klavieres vai augšā saimnieks mētā sunim bumbiņu. Skaņas man palielam netraucē, tās liek justies tā, ka dzīvoju, man apkārt dzīvo, un viss rit uz priekšu. Godīgi, savādāku dzīves vietu neesmu pieredzējusi, blokmājas ir manas mājas no pašas bērnības, tas ir mans “normāli”. Alise
Ir cilvēki, kas zvana policijai par tavu auto pagalmā, kas stāv savā nodabā (kautgan auto ir caurlaide, lai tur atrastos). Jēkabs
Mums tajā pašā kāpņu telpā bija humoristisks kaimiņš, kurš sapņoja kļūt par jūrnieku. Vēlāk viņš tika ieslodzīts “zāles” dēļ, un neviens viņu vairs neredzēja. Mums bija arī kaimiņu pāris, kas bieži strīdējās un kliedza. Reiz viņi tik intensīvi cīnījās, ka mēs aizvedām kaimiņu kundzi, jo vīrs bija viņu piekāvis. Viņas seja bija sasista un asinīs. Viņa bija nobijusies doties uz policiju un slimnīcu, jo bija neizpratnē par savu izskatu. Tas ir skumjš stāsts. Marjana
Draugi var ieskriet pie tevis paest, tu vari ieskriet pie viniem. Stine
Patīk tuvības sajūta ar kaimiņiem, tāpēc, ka vienmēr ir kāds ko satiec un ar ko vari parunāties, nekad nav garlaicīgi. Kristaps
Kaimiņi, kas nemāk parkoties vienmēr saņem to, ko pelnijuši. Elīza
Tad kad otro reizi augšējais stāvs nopludināja manu dzīvokli. Pirmā reize - nu labi, nav jau speciāli. Otrajā reizē ar tādu pašu iemeslu aplūda. Traki zaudējumi un vienkārši nekomfortabla sajūta. Nav patīkami, kā arī paši neatnāca kaut vai vēlāk paprasīt ‘vai viss labi?’ Alise
Man patika mana džive tur, jo taa ir reaala sadziives forma, veersta uz kopaadziivoshanu un neizoleeshanos kautkur savrupi. Aija
Omīte dzīvo Pļavniekos un dzīvoklī tieši virs viņas dzīvo kāda sieviete ar trim bērniem, uz kuriem viņa katru dienu bļauj, pat tik banāli kā bļaut uz lielākajiem puikām, kāpēc izdzēruasi pienu, kas bija paredzēts mazajai māsai. Evita
Redzēju kā cilvēki dzērumā krīt no ceturtā stāva, ugunsgrēku un gāzes smaržas. Jana
Ģimenes viesībās kāds zvana pie durvīm, protams, apakšējie kaimiņi.Vienreiz arī nokavēju skolu, jo kaimiņš bija nomiris un viņa zārks kādu laiku stāvēja priekšā mūsu durvīm. Egusja
Savulaik pazinām visus savus kaimiņus, lielākajā daļā dzīvokļu savā kāpņu telpā bijām arī paviesojušies. Ieva
Vienu darbdienas rītu - pēkšņi atskanēja histērisks zvans pie durvīm. Brālis bija atgriezies nobijies kā diegs un sauca: "Mammu, tikko onkulis nokrita pa trepēm!!! Un lūpa viņam trīcēja, bet acis bija kļuvušas apaļas. Es sastingu. Mamma izskrēja kāpņu telpā, un tad jau nākamajā mirklī zvanīja ātrajiem. Stāvēju stīva un dzirdēju sarunas fragmentus - lai ātri brauc šurp, pārkritis pāri margām, divus stāvus zemāk nokritis, guļ un nereaģē, pa acīm asinis sūcas. Pirmā stāva apaļais vīrs bija atradis sev jaunu sabiedroto augšējā stāvā, pie kā bija tā pailgāk ieskatījies glāzē un vien rīta agrumā lēnā garā smagi pūzdams smagi kāpa lejup uz savu dzīvokli - un atbalstoties pret margām viņš nenoturēja līdzsvaru un pārkrita pāri. No viņa svara margas bija ielocijušās uz leju un arī uz āru. Tādas izlocijušās tās margas tur arī mūžīgi palika. Un garām ejot - es vienmēr atpazinu: "ā, te viņš pārkrita pāri- tātad esmu uzkāpusi līdz savam stāvam!" (jo cik zināms viss pārējais visos stāvos bija vienāds un dažreiz man juka vai esmu īstajā stāvā). Bet- par vīru - ar viņu bija viss kārtībā- tādiem Dieviņš mēdz palikt spilvenu apakšā. Jo pēc mirkļa mamma zvanīja ātrajiem otreiz, atvainojoties, lai nebrauc, ka vīrietis esot piecēlies it kā nekas nebūtu bijis un aizgājis līdz savam dzīvoklim. Līga
Augšējā stāva kaimiņš katru nedēļas dienu pulksten 9.00 sāk kaut ko urbt ar urbi. Vismaz 10 gadus jau. Katru dienu. Elva

DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIESDALIES

DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIESDALIES

IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU

IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU

PĀRDOMAS PAR SABIEDRĪBU
Jānis Ķīnasts

Mājās būšanas ģeogrāfija – kā ārpuse veido iekšpusi

“Parādība ārpus interešu jomas ietekmē to, kas notiek iekšpusē.”
(Valdo Toblera pirmais ģeogrāfijas likums)
vvvv“Ierosinu, ka nepastāv neviena vieta bez ķermeņiem un, trenējot ķermeni – uztveri (maņu un atmiņu) –,  ar sociālo materialitāti mēs radām un mācāmies vietu.”1
vvvvMēs dievinām savu padomju laiku dzīvokli. Ja skatāmies no topogrāfiskās filozofijas un semiotikas perspektīvas, tas nozīmē daudz, t.i., šī vieta pārspējusi tās sociopolitiski piebāzto pagātni (mantojumu) un kļuvusi par nākotnes ligzdošanas vietu. Mēs šeit jūtamies pilnīgi. Citējot Heidegeru, es argumentētu, ka mēs šeit dzīvojamies, līdz ar to mēs esam kļuvuši par kaut ko vairāk nekā tikai iemītnieki vai iedzīvotāji. Mēs esam piesaistīti konceptam – “mēs esam no šejienes.”
vvvvMēs dievinām izkārtojumu un to, ka tā ir viena no mērķtiecīgi būvētām mākslinieku studijām mūsu pilsētā. Pārvācāmies no galvaspilsētas uz šejieni milzīgo logu dēļ. Ainava aiz loga nosaka iekštelpas izkārtojumu. Šī dzīvokļa dizains bija paredzēts, lai lūkotos ārā pa logu un ienestu šo ainavu tādu, kāda tā ir radīta. Ārpuse veido iekšpusi. Kurā pusē mēs esam?
vvvvMēs mīlam arī mūsu kaimiņus, taču mēs nedzīvojam ar viņiem. Tikai blakus viņiem. Viņi ir laipni, inteliģenti un jauki. Vienmēr, kad sastopamies, starp mums ir kaut kas vairāk nekā ierastais “Labdien”. Domāju, ka mēs izbaudām viens otra klātbūtni. Tikai ne mūsu intīmajā telpā aiz durvīm. Tomēr tas ir aiz durvīm. Man patīk, ka varu atstāt savu velosipēdu nepieslēgtu kāpņu telpā, pat kurjeri uznes tavas lietas un atstāj pie durvīm. Kāpņu telpa kalpo kā koferis.
vvvvKaut kā sanāk, ka viss, kas mums patīk, mūsu mājās ir vai nu aiz loga, vai aiz durvīm. Un tas to padara vēl drošāku un labāku. Iekšējā stabilitāte vienmēr rodas no ārējās dinamikas. 
vvvvMēs bieži domājam par savām mājām kā par mūriem un norobežotiem cietokšņiem, lai gan realitātē “mājas” nekad nav statiskas un paslēptas. Tās plūst, kustas, un tomēr vienmēr aicina un sazemē mūs atpakaļ tur, kur mēs piederam – šīs Pasaules Esamībā. Mājas ir ligzda, nevis sala.

Dasein.
JĀNIS ĶĪNASTS

Jānis ir Cēsu Pluriversitātes – transformējošas mācību vietas – dibinātājs. Viņš palīdz cilvēkiem izveidot labākas vietas, izmantojot vides ģeogrāfiju, dizainu un filozofiju. Kā arī viņš par to raksta un lasa lekcijas.


1Tara Peidža. 2020. Placemaking.
Edinburgh University Press
← eseja