BLOCKHOUSE

vvvv“Ierosinu, ka nepastāv neviena vieta bez ķermeņiem un, trenējot ķermeni – uztveri (maņu un atmiņu) –,  ar sociālo materialitāti mēs radām un mācāmies vietu.”¹
vvvvMēs dievinām savu padomju laiku dzīvokli. Ja skatāmies no topogrāfiskās filozofijas un semiotikas perspektīvas, tas nozīmē daudz, t.i., šī vieta pārspējusi tās sociopolitiski piebāzto pagātni (mantojumu) un kļuvusi par nākotnes ligzdošanas vietu. Mēs šeit jūtamies pilnīgi. Citējot Heidegeru, es argumentētu, ka mēs šeit dzīvojamies, līdz ar to mēs esam kļuvuši par kaut ko vairāk nekā tikai iemītnieki vai iedzīvotāji. Mēs esam piesaistīti konceptam – “mēs esam no šejienes.”
vvvvMēs dievinām izkārtojumu un to, ka tā ir viena no mērķtiecīgi būvētām mākslinieku studijām mūsu pilsētā. Pārvācāmies no galvaspilsētas uz šejieni milzīgo logu dēļ. Ainava aiz loga nosaka iekštelpas izkārtojumu. Šī dzīvokļa dizains bija paredzēts, lai lūkotos ārā pa logu un ienestu šo ainavu tādu, kāda tā ir radīta. Ārpuse veido iekšpusi. Kurā pusē mēs esam?

vvvvMēs mīlam arī mūsu kaimiņus, taču mēs nedzīvojam ar viņiem. Tikai blakus viņiem. Viņi ir laipni, inteliģenti un jauki. Vienmēr, kad sastopamies, starp mums ir kaut kas vairāk nekā ierastais “Labdien”. Domāju, ka mēs izbaudām viens otra klātbūtni. Tikai ne mūsu intīmajā telpā aiz durvīm. Tomēr tas ir aiz durvīm. Man patīk, ka varu atstāt savu velosipēdu nepieslēgtu kāpņu telpā, pat kurjeri uznes tavas lietas un atstāj pie durvīm. Kāpņu telpa kalpo kā koferis.
vvvvKaut kā sanāk, ka viss, kas mums patīk, mūsu mājās ir vai nu aiz loga, vai aiz durvīm. Un tas to padara vēl drošāku un labāku. Iekšējā stabilitāte vienmēr rodas no ārējās dinamikas. 
vvvvMēs bieži domājam par savām mājām kā par mūriem un norobežotiem cietokšņiem, lai gan realitātē “mājas” nekad nav statiskas un paslēptas. Tās plūst, kustas, un tomēr vienmēr aicina un sazemē mūs atpakaļ tur, kur mēs piederam – šīs Pasaules Esamībā. Mājas ir ligzda, nevis sala.

Dasein.