Šad tad mums patika uz skaļāko uzlikt kasetes (mīļākā bija pasaka "Trīs Sivēntiņi"), atvērt logus un vērot cilvēku reakcijas.
Gundega
Futbols 10 gadu vecumā, katru dienu 10 stundu garumā. Protams, komandas dalījām pa nacionalitātēm un nedod Dievs izvērtās diskusijas par noteikumiem.
Kristaps
Skriet lejā no augstākā stāva, un raudzīties pa kāpņu telpas logiem - šķiet ka skrien kā bulta.
Krista
Mēs bijām tikko ievākušies savā trīsistabu dzīvoklī nupat pabeigtajā namā. Bija agrs, agrs pavasaris. Pagalmā vandijās bērnu bari. Pie vienas dziļākas bedres ar stāvām malām, piepildītas ar mālaini brūnu ūdeni, sāka pulcēties lielāks bērnu bars. Tur viens puika bija iznesis ārā parādīt citam savu kāmīti (kāmīši viennozīmīgi tolaik bija retums). Bija izcēlusies ķīvēšanās par to vai kāmītis peld vai ne. Līdz saimnieks ļāvās kāmīšu peldētprasmes vai neprasmes teoriju pārbaudīt. Kāmītis noslīka. Saimnieks izmetās apenītēs un ņurkoja brūnajā dubļūdenī kāmīti meklēt. Atskrēja kāda mamma pilnīgās šausmās, lai ar skaļu bāršanos pārtrauktu šo tingeltangeli. Tik spilgti atceros kā tas tievais puika pārklāts ar dubļainu ūdeni, ribas izspiedušās - trīcēja tik ļoti no aukstuma, ka, lai vai kā centās, nevarēja uzvilkt slapjajā kājā zeķi. Pieskrējusī svešā mamma kautko šausmās auroja un lika mudīgi doties mājās. Pārējie stāvēja un klusēja. Tik viena meitene, iedrošinājās pateikt: "Bet viņam kāmītis noslīka." Visi pārējie mazie pateicībā paskatījās uz drosminieci. Teikumā un intonācijā bija pateikts viss, ko pieaugušie vairs nesaprot.
Līga
Nu, kādreiz manā blokmājā dzīvoja daudzi mani vienaudži, praktiski katrā stāvā bija kāds draugs, ar kuru varēja spēlēties.
Fatima
Uzkāpt pie kaimiņa uz 6to stāvu (es dzīvoju 1ajā) bija kā aizbraukt uz "centru". Viss bija
piedzīvojums, bet tas noteikti mana toreizējā izmēra dēļ. Pļavniekos dzīvoju līdz 10 gadu vecumam. Pēc tam iztīrīja dzīvokli un mēs aizbraucām, bet atmiņā palicis tikai tas pasakainais bērnības mirklis. Eva
Uzkāpām ar draugiem uz jumta, atradām bēniņos daudz baložu skeletu. Tā jau viss forši, kamēr nebija jākāpj lejā - izrādās, ka nokāpt pa metālā trepi, ja var redzēt visu gabalu līdz pirmajam stāvam, nav nemaz tik īzī.
Dita
Bērnībā viss bija piedzīvojums. pagalms bija visas dzīves centrs. daudz draugu. pa draugam (vsmaz) katrā kāpņu telpā. atceros, ka ar kaimiņieni/draudzeni, kura dzīvoja virs manis, izgudrojām vairākus komunikācijas veidus. neskatoties uz to, ka varējām ātrāk sazvanīties, mums bija vēl vismaz divi komunicēšanas veidi - piesieta striķī krājkasīte, kurā ielikām messidžus un padevām pa balkonu; kā arī komunikācija ar trubu/cauruļu starniecību - ja pareizi atceros, tad 3 sitieni nozīmēja "ejam ārā?", 1 sitiens - " jā", 2 sitieni - "nē". Un tad ja nevarēja saprast ko saka pavisam, tad vienmēr varēja pabļaut - vannas istabā varēja dzirdēt it īpaši labi.
Kate
Nezinu, kāpēc tas bija jādara, bet rāvām mašīnām nost tās firmas zīmes un tad laidāmies. Tiešām nesaprotu.
Madara
Mums priekšējā māja nebija pabeigta, līdz ar to tur ilgu laiku stāvēja ceļamkrāni, un būvmateriāli. pēc kāda laika tā māja iebruka, mēs gan tur pavadījām daļu bērnbas ložņājot pa to puspabeigto māju, spēlejoties dzīvokļos un gāžot ārā nestabilās sienas.
Atis
Reizem nācās mukt no beibem, kas gribēja pa muti sadot.
Ieva
Vilkām mammu augstpapēdenes, kad gājām spēlēties. Vislabāk atceros kā taisījam popielu koncertus vecākiem, ar pārģērbšanos, utt. Tad, kad koncerts oie vieniem vecākiem bija beidzies, gājām stāvu zemāk pie nākošajiem, lai to vēlreiz atkārtotu.
Sabīne
Daudz razborku.
Janek
Spēlējot bumbu, ar kāju nejauši izsitu kāpņu telpas durvis, stikli ielidoja man sejā kā rezultātā seja bija jāšuj, jo stikli izgāja cauri zodam.
Kitija
"Iziet bossu" - tikt bēniņos.
Kika
Blokmājā uzaugu. Ievācāmies, kad man bija pāris mēneši un izvācos, kad man bija gadi 17. Vienreiz izmetu brokastu putru ārā pa logu un nejauši trāpiju pirmā stāva kaimiņienei, kas tobrīd apakšā ravēja savas puķu dobites. Viņa, saprotams, bija ļoti dusmīga. Kādu brīdi baidījos iet āra. Rad gadījās gandriz nodedzinat kaimiņus zem sevis. Kūrām ar draudzeni uz balkona ugunskuru un vienu degošu papira lapu vējš iepūta pie kaimiņiem. Neatceros kā, bet viss veiksmīgi beidzās. Pagalmā pavadīju ļoti daudz laika. Lēkājām gumijas, spēlējam paslēpes (pa visu rajonu), aklās vistiņas, rakām zemē "noslēpumiņus" — stikliņš, zem kura paslēpti krāsaini konfekšu papīrīši un citas košas lietiņas. Ziemas pagāja uz kalniņa turpat blakus esošās skolas sporta laukumā. Vai slidotavā, ko katru gadu pagalmā uzlēja, iestājoties salam. Pa kluso gājām pētīt stroiku, tagad bail paliek, to iedomājoties! Spēlējot aklās vistiņas stroikā, pārsitu pieri, vēl tagad rēta. Bērnībā arī daudz kāpu kokos, taisīju trikus un zīmējos spēļu laukumiņā, un tā regulāri tiku pie dažādām traumām. Traumpunktā mani jau pazina un uzrunāja vārdā.
Madara
Blokmāja asociējas nu jau ar mājām, ar ģimeni - ar visu emocionāli mīļo un patīkamo.
Anita
Tur 10 gadu vecumā iepazinos ar savu otro pusīti un mums tagad ir 35!
Arturo
Klasesbiedrs iebāza galvu starp margām, bet atpakaļ nevarēja izvilkt.
Zane