BLOCKHOUSE

vvvvPostpadomju ainavu bieži vien paspilgtina valodu problēma, jo betona ēku masveidīgā celšana nāca komplektā ar krievu valodā runājošu darbaspēku. Celtniecības aprīkojums tika aizvests, bet viņi palika. Šai uzbūvētajai videi piemīt abstraktā valoda, ko var sajust, bet ne izteikt vārdos. Tas ir telpisko apstākļu kopums, kuru pazīst tikai tie cilvēki, kuriem ir kopīga pieredze par šīm ēkām.
vvvvTāpat kā viss, kas ir saplānots, nevis spontāns vai dabisks, arī bloku mājas tika radītas ar mērķi. Sniedzot maldīgas idejas par to, kādiem jābūt dzīves apstākļiem. Tie bija modernisma eksperimenti ar apbūves blīvumu, orientāciju, materiāliem. Vietas patiesā realitāte, raksturs un nostāsti atklājas tikai pēc gadiem.
vvvvRīgas 602. sērijas paneļu mājām un arī daudzām citām ir vēl otra izeja ar kāpnītēm un nojumi. Dizains bija radīts tā, lai var iziet no ēkas gan uz ielas pusi, gan pagalmā. Tomēr vairākumā gadījumu šīs izejas ir slēgtas vai nu lai nezaudētu siltumu, vai arī lai kontrolētu ieeju. Dažās mājās šis mazais foajē ir pievienots blakus dzīvoklim, lai izveidotu nelielu uzņēmumu, piemēram, skaistuma salonu vai frizētavu. Citās mājās, ja vieta ir labvēlīga un klusa, jaunieši tur pavada laiku pēc skolas vai arī stundu laikā.

Bieži vien tas kaitina apkārtējo dzīvokļu iedzīvotājus, jo jaunieši mēdz būt skaļi un mēdz piegružot. Dizaineri neapzinoties bija radījuši draudzīgu vietu, specifisku arhitektūras tipoloģiju, kas bieži sastopama mūsdienu skolu un universitāšu gaiteņos, vienlaikus tā irvieta, kur atpūsties, parunāties un izklaidēties. 
vvvvTāpat kā priekšpagalms rindu mājās un pagalms urbānā vidē, iekšpagalms un tā otrais poģītis (vai “подъезд”, kas nozīmē ieeju un kāpnes) ir nozīmīgs bloku māju biotops.. Tas simbolizē gan ēkas tipu, gan urbāno vidi, kurā tā atrodas. Taču pats svarīgākais – šādas vietas ir kā kolektīvo atmiņu krājkasīte, kas aptver ne tikai laiku, bet arī vietu. Cilvēkus satuvina līdzīga pieredze, ko viņi piedzīvojuši kādā pilsētā vai pat dažādās valstīs. Atšķirībā no sociālajiem mājokļiem Rietumeiropā postpadomju paneļu mājas vēl nav pieredzējušas rekonstrukciju vai kulturas atdzimšanu. Un nevis traumatiskas pieredzes, bet gan ne visai izprotama uzskata dēļ, ka aizmiršana varētu būt labāka nekā atcerēšanās. Lai kāda vieta attīstītos, ir jāpieliek zināmas pūles pieņemt uzbūvēto realitāti tādu, kāda tā ir, uztverot dīvainības nevis kā slogu, bet kā iespēju kopumu, lai izveidotu saikni.