VIDESABIEDRĪBABĒRNĪBA
Definīcija. Personīgā pieredze. Šajā kategorijā ir apkopoti retrospektīvi stāsti un atspoguļota indivīda vieta kopienā.

Prātā nāk klasiskā izklaide, ka visiem telefona numuri bija līdzīgi, tikai atšķirās pa vienu vai diviem pēdējiem cipariem. tad nu mēs tur zvanījāmies un teicām muļķības. dažreiz otrajā galā cilvēki mūs atpazina un likās, ka nu tik būs sūdi!

Kate

Vairāk atceros blēņas- zvanīšanās pie durvīm, mukšanu utt.

Anita

Lietus laikā ar brāli gājām pagalmā peldbiksēs bradāt pa industriālajiem ezeriem un stāvēt zem noteku urbānajiem ūdenskritumiem.

Mārtiņš

Ir daudz ļoti labu atmiņu, kad lielākoties saistās ar pagalmu un kaimiņbērniem.. Mums bija ļoti draudzīga komūna, katru dienu jaunas rotaļas, tusèjām kopā neatkarīgi no vecuma, būvējām štābiņus un glābām ielas kucītes Zuzes bērnus no sētnieces, kas gribēja tos noslīcināt, kolektīvi uzņemoties rūpes par tiem..

Olga

Vecākie tīņi ar krītiņiem savilka pagalmā līnijas, ieviesa papīra tiesības un noliekot eksāmenu visi bērni varēja braukt "pa pilsētu". Paši lielie bija milicija. Kāpām uz 5.st māju jumtiem un telojām lielos mēģinot pieiet cik tuvu vien iespējams.

Jānis

Tāda kopienas sajūta, vismaz bērnībā. Visi draudzējās "pa pagalmiem", tur bija sava pasaule. Bērni no citiem pagalmiem īsti netika ielaisti šajā pasaulē.

Anete

​Savā rajonā ir labāk, tur jau koki un puķes smaržo tā, kā vienmēr un ir tāds kā sirdsmiers vēlos vakaros pa pagalmu ejot. nostaļģija par bērnību pagalmā un cilvēkiem, kas bija apkārt.

Līga

Bērnībā bloku mājās ap 2001 gadu veica pagalma labiekārtojumu, mēs ar draudzeni spēlējāmies būvbedrēs, bija ļoti jautri.

Anda

Speles ar latviešu/krievu bērniem vienā bariņā.

Agnese

Pagrabs sākotnēji šķita kautkas vilinošs un interesanti neparasts- tāpat kā bēniņi. Bēniņos bija paredzēts veļu žāvēt- bet tos ātri aizslēdza ciet neizmantotus.  Ar pagrabu bija citādi. Tur kāda klaiņoša kaķene bija sadzemdējusi kaķēnus. Mēs, sīkie, kolīdz pagraba durvis nebija aizslēgtas, skrējām tos kaķīšus skatīties. Tā mēs reiz nemanītas ieslīdējām pagrabā pie kaķīšiem. Kārtīgi izspēlējāmies, bet kad gājām augšā izrādijās mēs esam ieslēgtas pagrabā. Mani pārņēma stindzinošas šausmas- šķita pasaules gals ir klāt, mans latvietes intravertums nezināja kā risināt šādu situāciju, kļuvu pilnīgi stīva no bailēm. Par laimi es biju kopā ar divām krievu meitenēm, kuru mentalitāte neapjuka šajā situācijā. Abas sāka ar rokām dauzīties pa durvīm un saukt, lai kāds atslēdz durvis. Garām gāja kāds kaimiņš un izlaida mūs- skaļi, sirdīgi un sulīgi bārdamies "ka nav ko līst pagrabā". Es galīgi sakautrējusies un trīcošu sirdi ieslīdēju dzīvoklī. Un ilgi negribēju iet ārā. Bet interese ielīst pagrabā pazuda uz visiem laikiem.

Līga

Pagalms kā bērnības pasaule.

Dāvis

Bērnībā likās baigais piedzīvojums- atrast kāpņutelpu, kuras augšējā stāvā ir vaļā lūka uz jumtu un uzkāpt pa tām kāpnītēm, patusēt.

Alīna

Zem asfalta ir pludmale - tas mani izveidoja par cilveku kas iemacijas sapnot lielus sapnus par spiti arejiem apstakliem un betona nospiestibai.

Māra

Vienas bloku mājas bērni bija komandā pret otras bloku mājas bērniem, spēlējām spēles kopā, vienmēr lielākā daļa bērnu savācās un spēlēja spēles.

Atis

Pagalma dzīve bija liela bērnības sastāvdaļa. Skriet no agra rīta līdz vēlam vakaram ar draugiem un spēlēt visādas spēles. Tas bija ļoti forši un nedomāju, ka bērnībā ar kaut ko tiku apdalīta, jo laiku pavadīju uz betona daudzstāvu māju pagalmos.

Anete

Piezvanīt pie kaimiņu durvīm un bēgt prom.

Sabīne

Bērnībā ciemojos pie māsīcas un brālēna Purvciemā, protams, ka gājām ārā spēlēties uz knapajiem “bērnu laukumiņiem”, kuros palikušas 1 apzīmētas šūpoles (vienmēr aizņemtas) un kaut kāds padomju rāpelējamais stienis. Bet mums tur ātri vien apnika, tāpēc mēs atradām savu “laukumiņu”, kad bija liels, sagāzies vītols, pa kuru varēja rāpelēties un dauzīties dienām - tā mūsu vasaras pagāja uz šī vītola!

Santa

Katru vasaru pavadījām pagalmā uz trubām.

Zane

Bērnībā gājām pie brāļa drauga, un uz balkona likām dažādās formās sērkociņus un dzedzinājām/ šāvām pāri balkonam. Tas pats draugs arī brūvēja kandžu uz tā paša balkona viņam bija ap 12g.

Aina

Kad vēl biju rajonā, man ļoti gribējās kādreiz būt pietiekami lielai, lai varētu būt tajā grupā, kas vakaros spēlēja novusu. līdz tam es nekad netiku. Es nezinu, vai tie ir tie paši cilvēki, bet viņi vēl arvien spēlē novusu ārā, pagalmā, katru vasaras vakaru.

Līga

DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIESDALIES

DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIESDALIES

IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU

IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU

PĀRDOMAS PAR BĒRNĪBU
Ilva Skulte

Paradoksālais prieks

vvvvAstoņdesmito gadu vidū Latvijā populāra bija dziesmiņa, kurai vārdus sarakstījis tolaik populārais dzejnieks Leons Briedis: “Pa septiņiem vārtiem var ienākt / Var ienākt cilvēkā prieks / Kas zin, varbūt brīdis tāds pienāks / Kad tavs prieks būs tev ienaidnieks”. Tas bija laiks, kad es nevarēju aizmigt – cīnījos ar bailēm no nezināmā, kas spīdināja gaismu pretī esošās skolas tumšajos logos, nevarēju atvērt ausis, kad no kaimiņu televizora varēju dzirdēt Bāskervilu suņa briesmīgo gaudošanu (padomju ekranizācijā Šerloka Holmsa sērijas filmas skatījās visi) un paniski baidījos no atomkara kā visi astoņdesmito gadu bērni – manas bailes bija gandrīz slimīgas, tās vajāja mani arī dienā kā sociālā un tehnoloģiskā progresa radītas eirīnijas. Tādēļ tiešo, jutekliski nepastarpināto, ķermenisko iespaidu apzināšanās vingrinājums bija noteikta veida prieka avots. Mana telpa 50 m2, 2,50 m. Mani 3 + 9 + 9 + 9 + 9 pakāpieni. Mani metāla rokturi un stiklotās istabu durvis. Somu arhitekts Juhani Pallasmaa runā par arhitektūras spēku stiprināt reālā pieredzi, bet vienlaicīgi apliecina arī vides, sociālo, ģimenisko, starppersonu un individuālo aspektu nozīmi gaisotnes atmiņās, kas veido mūsu iracionālo, emocionālo, vārdos neizskaidrojamo attieksmi pret telpām un vietām, ko mēs neizbēgami iztēlē piepildām ar uzvedības un izjūtu variācijām, stāstiem un darbiem1. Līdzās apslēptām bailēm padomju blokmājas paviršais askētisms glabā sevī tādu kā kolektīvu prieku un pretēji gaidītajam šī sajūta nav viltota, bet reāla un īsta.
vvvvVide, kurā uzaugu, bija visnotaļ labvēlīga un principā labklājīga vide – manas mājas. Šī vide varēja mainīties, tomēr tikai standartu noteiktajās robežās – tādā nozīmē, ka lielākā daļa dzīvokļu, kuros dzīvoju vai viesojos, bija tipveida. Te bija kaut kas bezpersonisks un kaut kādā veidā – nepastāvīgs, gaistošs.
Kaut kas no tā viegluma, kas piemīt elektrībai, auto, veļas mašīnai... Tādēļ emociju gammā, kas pavada katru pieaugšanu kā savas personiskās identitātes veidošanos, manā gadījumā bija tādas kā pieklusinātas gaidas – varbūt bažas, varbūt prieks. Prieks, kas nepieciešams, lai izdzīvotu, kādā paradoksālā veidā ir arī baiļu spektra pretējā, ārējā puse, mans ienaidnieks. Tas ir tāds modernitātes prieks – racionālisma loģikas cauraustās pasaules nezināmais dubultnieks.
vvvvVarbūt prieku līdzi bija atnesuši šo māju pirmie iemītnieki 20. gs. 60. gados. Tad masveidā ikdienas dzīvē ienāca modernizācija – ledusskapji, televizori, automašīnas un filmēšanas kameras. Lielākajai daļa no jaunienācējiem tas bija ievērojams sadzīves uzlabojums – ūdensvads, apkure, kanalizācija telpās, veikals māju tuvumā, bērnu/sporta laukums… Paaudzei, kas bija uzaugusi pēc kara, uz skolu gājusi vairākus kilometrus katru dienu ar papīra portfelīšiem un darba kurpēs ar riepu gumijas zolēm, tas bija milzīgs izrāviens. (Izdzīvošanas) prieks bija šīs paaudzes noslēpumainā zīme, ko joprojām glabā senas fotogrāfijas toreiz jauno rajonu apdrupusī vide. Jā, tas bija savā ziņā sociāls prieks, kas sakņojās kolektīvisma garā, ko nepārprotami atbalstīja valdošā padomju ideoloģija, bet, kas bija arī enerģija, ko lika lietā, lai veidotu dzīves pasauli, kopā koptu (vai arī nekoptu) kāpņu telpu, stādītu kokus pie mājas, un audzinātu nākotni – pagalma bērnus. Tieši nākotnē orientēts, šis prieks darbojās kā iemesls, lai nepievērstu uzmanību kultūras aizspriedumiem un stereotipiem, kas neapšaubāmi dzīvoja šaursienu kopienas ikdienas pieredzē. Un varbūt tagad, kad iedzīvotāju apziņā šāda prieka motivācija zaudējusi savu tiešo ietekmi, nomainoties paaudzēm un sociokulturālajam kontekstam, paradokss izvirzījies priekšplānā.
ILVA SKULTE

Ilva ir ieguvusi filoloģijas grādu, strādājusi kultūras žurnālistikā, kā arī ir komunikācijas un mediju pētniece dažādās Latvijas augstskolās. Ilva ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore. Ilva organizē mūsdienu kultūras pasākumus un darbnīcas.


1Pallasmaa, J. (2014). Space, place and atmosphere. Emotion and peripherical perception in architectural experience. Lebenswelt. Aesthetics and philosophy of experience. (4).
← eseja