VIDESABIEDRĪBABĒRNĪBA
Definīcija. Personīgā pieredze. Šajā kategorijā ir apkopoti retrospektīvi stāsti un atspoguļota indivīda vieta kopienā.

Man gribas domāt, ka esmu uzaugusi daudzdzīvokļu māju pagalmos. Draudzenes dzīvoja šādās mājās, savu brīvo laiku pavadījām pagalmos, lai vismaz kāda mamma mūs varētu sasaukt, ja vajadzētu. Līdām pa betona sienām un caurulēm, kuras imitēja kaut ko līdzīgu šodienu bērnu laukumiem, sēdējām uz trepēm, spēlēdamas spēles, šķita, ka īstā dzīve ir tieši tur - pagalmā. Pagalmā notika visa tā brīža dzīve, attiecību skaidrošana, rotaļas. Un "īstās" dzīves vērojumi! Jo mājā pieaugušie savas attiecības risināja aiz slēgtām durvīm, taču pagalms bija visiem pieejams, arī tādiem cilvēkiem kā man, kas dzīvoja vienu ielu tālāk, divstāvu koka mājā ar uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem kaimiņiem. Pagalmā es redzēju daudz un tas vienmēr bija vilinošais aspekts, lai turp ietu atkal.

Elīna

Varēja ārā novusu izstiept, muzonu uzlikt un iemācīties krievu valodu.

Ieva

Vienreiz gandrīz nokritu no jumta, kad labojām to. Iestrēgu liftā. Kādreiz liftā kāds dzērājs gulēja. Ar draugiem izštukojām kā ielauzties pagrabā, utt. Lai gan rajona dzīve sevī iekļāva strelkas (organizēti kautiņi starp rajoniem), riteņu zādzības, dīvainu iemītnieku apcelšanu, es galvenokārt atceros bērnību.

Anastasija

Vēstules tika nodotas caur diegu pa balkonu.

Kristina

Dažreiz ar draudzenēm norunājām pat stundu tāpat vien kāpņutelpā. Katru rītu nevarēju sagaidīt zvanu pie durvīm, lai ietu ārā ar draugiem. Raimonda

Ļoti daudz draugu. Katra diena pagalmā bija lieliska.

Vadislav

Zvanījāmies cilvēkiem no telefona būdiņas, kur maksā zvana saņēmējs. Un tikām pieķerti no kaimiņu tantes, kas atnāca mūs nolamāt par to, ka viņai bija jāmaksā 20 santīmi par zvanu, ko saņēma no būdiņas.

Agnese

Rīgā nav jauku atmiņu. Jaukās atmiņas ir no Jēkabpils, kur bērnībā visi bloku mājās bērni ārā draudzējās, tur bija arī pīlādži un futbols! Visa vasara vienā piedzīvojumā.

Vineta

Visa grīda aizdegās, tētis izlēca no mūsu balkona uz kaimiņu balkonu. Astotajā stāvā…

Olga

Sētā viens puisis man uzsita pa dibenu, es aizgāju pasūdzēties tētim. Tad izcēlās neliela "saķeršanās", kur kaimiņš sita manam tētim pa degunu. Tad braucām viņu meklēt ar policijas mašīnu pa pilsētu.

Una

Bērnībā divus stāvus augstāk dzīvoja apalīgs mopsis Ādams, kurš vienmēr, jebkuru citu cilvēku uz kāpnēm ieraugot, nesās virsū bužināties un urkšķēt. Tik mīļš un tik ātri uzlaboja dienu.

Alise

No rītiem skrējām citu draudzeņu poģīšos un klauvējām pie durvīm, lai sauktu spēlēties ārā. Vai vēl labāk kliedzām no ielas, lai nebūtu jākāpj pa trepēm. Un no vecmammas mājām, kas arī ir daudzdzīvokļu ēkā, spilgtākās atmiņas ir katru vasaru satikt kaimiņu kundzes gados, kas nekad nebeidz brīnīties par to kā laiks skrien un bērni aug.

Dita

Bērnības atmiņas, kaut kas pazīstams, pat ja tā ir bloķene Kijevā.

Agnese

Mums bija pagalms, kurā visi vienmêr bija, nu tā ka vienmēr visi spêlēja vai nu paslēpes ar tuk tukiem vai luksaforus. Es kaut kad nesen tieši domāju cik foršas ir blokmājas jo pie mums uz pagalmu nāca bērni no privātmājàm. Visi tur pulcējās un zināja ka ja nu nav ko darīt tad pie mums var nākt.

Baiba

Māmiņdienas rītā noplūcu kaimiņu audzētās tulpes zem loga un tiku pieķerta.

Alīna

Kad, ziemā, starp mašīnām, spēlējām hokeju. Pret mājas sienu sitām bumbu, spēlējām mīnusus un kvadrātus.

Mārtiņš

Atceros kā mukām no ‘mēteļa virinātāja’, kas bija ieklīdis mūsu pagalmā.

Olga

Ap stūri nekad nezini kas tevi sagaida.

Anya

Bija drošības sajūta, ka tevi ieskauj bloķenes. Sētā iemācījos ar vienaudžiem krievu valodu. Spēlējām tennisu pret māju sienām, vecenītēm tas dikti nepatika, jo traucēja gulēt diendusu. Šobrīd sentiments. Mana blokmāja atradās blakus ezeram, bija diezgan skaisti.

Una

Bērnības draugu loks un daudz svaigā gaisa!

Artūrs

DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIESDALIES

DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIES DALIESDALIESDALIES

IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU

IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU STĀSTU IESNIEDZ SAVU

PĀRDOMAS PAR BĒRNĪBU
Ilva Skulte

Paradoksālais prieks

vvvvAstoņdesmito gadu vidū Latvijā populāra bija dziesmiņa, kurai vārdus sarakstījis tolaik populārais dzejnieks Leons Briedis: “Pa septiņiem vārtiem var ienākt / Var ienākt cilvēkā prieks / Kas zin, varbūt brīdis tāds pienāks / Kad tavs prieks būs tev ienaidnieks”. Tas bija laiks, kad es nevarēju aizmigt – cīnījos ar bailēm no nezināmā, kas spīdināja gaismu pretī esošās skolas tumšajos logos, nevarēju atvērt ausis, kad no kaimiņu televizora varēju dzirdēt Bāskervilu suņa briesmīgo gaudošanu (padomju ekranizācijā Šerloka Holmsa sērijas filmas skatījās visi) un paniski baidījos no atomkara kā visi astoņdesmito gadu bērni – manas bailes bija gandrīz slimīgas, tās vajāja mani arī dienā kā sociālā un tehnoloģiskā progresa radītas eirīnijas. Tādēļ tiešo, jutekliski nepastarpināto, ķermenisko iespaidu apzināšanās vingrinājums bija noteikta veida prieka avots. Mana telpa 50 m2, 2,50 m. Mani 3 + 9 + 9 + 9 + 9 pakāpieni. Mani metāla rokturi un stiklotās istabu durvis. Somu arhitekts Juhani Pallasmaa runā par arhitektūras spēku stiprināt reālā pieredzi, bet vienlaicīgi apliecina arī vides, sociālo, ģimenisko, starppersonu un individuālo aspektu nozīmi gaisotnes atmiņās, kas veido mūsu iracionālo, emocionālo, vārdos neizskaidrojamo attieksmi pret telpām un vietām, ko mēs neizbēgami iztēlē piepildām ar uzvedības un izjūtu variācijām, stāstiem un darbiem1. Līdzās apslēptām bailēm padomju blokmājas paviršais askētisms glabā sevī tādu kā kolektīvu prieku un pretēji gaidītajam šī sajūta nav viltota, bet reāla un īsta.
vvvvVide, kurā uzaugu, bija visnotaļ labvēlīga un principā labklājīga vide – manas mājas. Šī vide varēja mainīties, tomēr tikai standartu noteiktajās robežās – tādā nozīmē, ka lielākā daļa dzīvokļu, kuros dzīvoju vai viesojos, bija tipveida. Te bija kaut kas bezpersonisks un kaut kādā veidā – nepastāvīgs, gaistošs.
Kaut kas no tā viegluma, kas piemīt elektrībai, auto, veļas mašīnai... Tādēļ emociju gammā, kas pavada katru pieaugšanu kā savas personiskās identitātes veidošanos, manā gadījumā bija tādas kā pieklusinātas gaidas – varbūt bažas, varbūt prieks. Prieks, kas nepieciešams, lai izdzīvotu, kādā paradoksālā veidā ir arī baiļu spektra pretējā, ārējā puse, mans ienaidnieks. Tas ir tāds modernitātes prieks – racionālisma loģikas cauraustās pasaules nezināmais dubultnieks.
vvvvVarbūt prieku līdzi bija atnesuši šo māju pirmie iemītnieki 20. gs. 60. gados. Tad masveidā ikdienas dzīvē ienāca modernizācija – ledusskapji, televizori, automašīnas un filmēšanas kameras. Lielākajai daļa no jaunienācējiem tas bija ievērojams sadzīves uzlabojums – ūdensvads, apkure, kanalizācija telpās, veikals māju tuvumā, bērnu/sporta laukums… Paaudzei, kas bija uzaugusi pēc kara, uz skolu gājusi vairākus kilometrus katru dienu ar papīra portfelīšiem un darba kurpēs ar riepu gumijas zolēm, tas bija milzīgs izrāviens. (Izdzīvošanas) prieks bija šīs paaudzes noslēpumainā zīme, ko joprojām glabā senas fotogrāfijas toreiz jauno rajonu apdrupusī vide. Jā, tas bija savā ziņā sociāls prieks, kas sakņojās kolektīvisma garā, ko nepārprotami atbalstīja valdošā padomju ideoloģija, bet, kas bija arī enerģija, ko lika lietā, lai veidotu dzīves pasauli, kopā koptu (vai arī nekoptu) kāpņu telpu, stādītu kokus pie mājas, un audzinātu nākotni – pagalma bērnus. Tieši nākotnē orientēts, šis prieks darbojās kā iemesls, lai nepievērstu uzmanību kultūras aizspriedumiem un stereotipiem, kas neapšaubāmi dzīvoja šaursienu kopienas ikdienas pieredzē. Un varbūt tagad, kad iedzīvotāju apziņā šāda prieka motivācija zaudējusi savu tiešo ietekmi, nomainoties paaudzēm un sociokulturālajam kontekstam, paradokss izvirzījies priekšplānā.
ILVA SKULTE

Ilva ir ieguvusi filoloģijas grādu, strādājusi kultūras žurnālistikā, kā arī ir komunikācijas un mediju pētniece dažādās Latvijas augstskolās. Ilva ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore. Ilva organizē mūsdienu kultūras pasākumus un darbnīcas.


1Pallasmaa, J. (2014). Space, place and atmosphere. Emotion and peripherical perception in architectural experience. Lebenswelt. Aesthetics and philosophy of experience. (4).
← eseja